• Piegāde
• Mūsu kontakti

Džons Dousons

Vai esat kādreiz sev pavaicājuši, ko Dievs par jums domā? Vai jums ir grūti ticēt, ka Viņš jūs mīl tik ļoti, kā Bībelē sacīts? Dievs ir tik liels un dažreiz mums šķiet tik tāls – bet kāds Viņš ir patiesībā? Vai jūs Viņu tiešām pazīstat? Jūs esat lietas kursā par Viņa baušļiem, bet vai jūs kaut ko zināt par Viņa emocijām vai raksturu?

Viena no Bībeles visbrīnišķīgākajām atklāsmēm ir tā, ka Dievs ir mūsu Tēvs. Par ko jūs domājat, kad dzirdat vārdu “tēvs”? Vai jūs automātiski iedomājaties par aizsardzību, augstsirdību, pieķeršanos, maigumu? Vai arī vārds “tēvs” jūsos rosina dažādas ainas? Dievs Bībelē atklājas kā maigs un līdzjūtīgs Tēvs, kam ir cieša līdzdalība ikkatrā mūsu dzīves sīkumā. Tas nav tikai skaists vien, bet arī patiess attēls. Taču, kā liekas, katrs cilvēks sev rada atšķirīgu priekšstatu par to, kas ir Dievs, jo mēs neapzināti tiecamies savu izpratni par Dievu Tēvu saistīt ar izjūtām un iespaidiem, kādi mums ir par mūsu šīszemes tēvu. Pieredze, ko ikviens cilvēks ieguvis saskarsmē ar autoritātes cilvēciskajiem pārstāvjiem, parasti atspoguļojas veidā, kādā mēs sarunājamies ar Dievu. Pozitīva pieredze mums dāvā dziļāku Dieva pazīšanu un izpratni, gluži tāpat kā negatīva rada izkropļotus priekšstatus par Tēva mīlestību uz mums.

Kāds bija Dieva plāns, kad Viņš radīja ģimeni? Bībele saka: “Dievs vada mājās vientuļos” (Ps 68,6). Lai būtu ģimene, nepieciešams attiecību loks, kuru veido pieaudzis vīrietis un pieaugusi sieviete un kurā piedzimst un uzaug mazas, atkarīgas cilvēciskas būtnes. Kādēļ mēs nākam pasaulē kā apjukušas un nevarīgas personas, kas pēc tam palēnām fiziski, intelektuāli un emocionāli izaug un kļūst par neatkarīgiem pieaugušajiem? Vai esat kādreiz sev pajautājuši, kādēļ Dievs nav izgudrojis tādu reprodukcijas sistēmu, kas vairotu pilnīgas personas kā Viņa oriģinālos radījumus, Ādamu un Ievu?

Es domāju, ka Dievs gribēja, lai mēs ienāktu šajā pasaulē pilnīgi atkarīgi un apjukuši, jo Viņš vēlējās ģimenes kodolu padarīt par vietu, kurā Viņa mīlestība atklātos kā vecākiem, tā bērniem. Kad mēs paši kļūstam par vecākiem, mēs sākam pa īstam izprast, kāda ir Dieva sirds pret mums, Viņa bērniem. Kā bērniem mums nolemts saskatīt Dieva mīlestību, kas atklājas caur mūsu vecāku maigumu, žēlsirdību un disciplīnu.

Bet kā gan tas nākas, ka ideāls nav sasniegts? Un ja jums tādā vai citādā veidā pietrūcis vecāku autoritātes? Tik daudz cilvēku tikuši ievainoti un atstumti no savas pašu ģimenes puses, ka viņiem ir grūti redzēt Dievu tādu, kāds Viņš ir patiesībā. Ir ļoti svarīgi izprast Dieva raksturu, ja mēs gribam Viņu mīlēt, Viņam kalpot un Viņam būt līdzīgi.

Es gribētu parunāt par sešām dažādām jomām, kas ataino tikpat daudz nepareizu priekšstatu par Dieva tēvišķajām īpašībām un Viņa mīlestību uz mums. Lai atvieglotu saprašanos, es vērsīšu uzmanību vienīgi uz Dieva kā Tēva īpašībām. Tomēr autentiska Dieva mīlestības atklāsme ir nepilnīga, ja nesatur vecāku mīlestības vīrišķos un sievišķos elementus. “Dievs radīja cilvēku pēc Sava attēla, pēc Dieva attēla Viņš to radīja. Vīrieti un sievieti Viņš to radīja” (Rad 1,27). Es jūs aicinu tagad ieskatīties savā personiskajā pagātnē un redzēt, vai jūsu attiecības ar Dievu ir tādā vai citādā veidā traucētas tā iemesla dēļ, ka pietrūcis maiguma vai sirsnības no viena vai otra jūsu vecāku puses.

 

Tēva autoritāte

Vai jums ir kādreiz gadījies apstāties kāda drauga mājas garāžas priekšā, kur jūs sagaida ģimenes suns? Divi tipiski gadījumi: suns, kurš atkāpjas jūsu priekšā, drebēdams bailēs, vai arī tāds, kurš jūtu uzplūdā lec jums virsū, izpaužot savu sirsnību vēl ar astes luncināšanu, mēli un dubļainu ķepu pieskārieniem. Mazais suņuks, kurš pieglaustām ausīm laižas lapās un neiedrošinās jums uzticēties, acīmredzot ir piedzīvojis sliktu apiešanos. Turpretim jūtās pāriplūstošais šunelis, kurš ar savu mēli mēģina jums izdarīt sejas masāžu, katrā ziņā uzaudzis mīlestības pilnā ģimenē.

Tāda bieži ir mūsu reakcija, kad Dievs mums tuvojas. Mūsu pagātnes pieredze nosaka mūsu attieksmi, kad Dievs mums pastiepj roku. Kāds pravietis, vārdā Osejs, raudādams bija izdzirdējis Dieva balsi viņam sakām: “Kad Izraēls bija jauns, Es viņu, Savu dēlu, iemīlēju un atsaucu šurp no Ēģiptes. Bet, ja Izraēla ļaudis saucu tagad, tad viņi novēršas no Manis, nes ziedojumus baāliem un kvēpina elka dieviem. Es satvēru Ēfraima rokas un vadīju viņu, bet viņi neievēroja, ka Es viņiem palīdzēju. Ar gluži cilvēciskām saitēm Es viņus vilku pie Sevis, Es padarīju gluži cilvēcisku viņu jūgu, Es liku viņiem iet līdzās cits citam īstas cilvēciskas mīlestības grožos, Es padarīju vaļīgākas pat šī jūga sakas ap viņu kakliem un pleciem un ēdināju viņus” (Os 11,1-4). Dieva autoritāte nav nedz skarba, nedz atriebīga; tieši otrādi, Dieva maigums un labvēlība pārspēj visu, ko varam iedomāties.

Kādu dienu es iesteidzos savā birojā pēc dažiem materiāliem manā kartotēkā, kas man bija steidzami vajadzīgi. Kamēr es drudžaini šķirstīju papīrus, mans piecgadīgais dēls nemitīgi pūta savu svilpīti. Es vairākas reizes viņam lūdzu pārstāt trokšņot. Tad iestājās klusuma brīdis, kam sekoja apdullinošs svilpiens līdz ar siekalu šļakatu taisni pie manas labās auss. Es pastiepu roku, ar plaukstu iepļaukāju viņu un dusmīgi sarāju. Tūdaļ pat es sajutu, ka Dieva Gars bija apbēdināts. Es atcerējos apgalvojumus Bībelē, kuros teikts, ka Dievs ir lēnīgs uz dusmošanos un pārbagāts līdzjūtībā. Es paņēmu dēlu rokās un lūdzu viņam piedošanu. Bija gluži taisnīgi, ka es viņu pārmācīju par nepaklausību, bet mūsu bērniem allaž jāzina, ka mēs viņus pārmācām tādēļ, ka mīlam, un ne tādēļ, ka gribam atrast kādu grēkāzi, uz kuru izgāzt dusmas par acumirklīgu neapmierinātību.

Mūsu debesu Tēvs šo pašu brīdi tiek apmelots un nepareizi attēlots visā pasaulē cilvēku cietsirdības un egoisma dēļ. Ne vien mājās, bet arī visās cilvēciskās pārvaldes formās. Viņa mīlestības likumi tiek pastāvīgi ignorēti un apsmieti, un mūsu viltuspilnās sirdis turpina nodarīt netaisnību tiem, kas ir mazāki un vājāki par mums.

Kādas gan šausmas Dievs redz šo pašu brīdi? Ar sparu atsprāgst kādas istabas durvis. Nakts vidū mazu zēnu sit un pamodina piedzēries un saniknots vīrs. “Dārza krāni joprojām ir vaļā. Tur ir gatavie plūdi. Nu es tevi mācīšu dzīvot, manu zēn!” Pārbiedētais bērns kliedz, kad viņu sit šis tumšais un rupjais stāvs, kuru viņš sauc par “tēti”.

Piecpadsmitgadīga prostitūta ar apduļķotu un tukšu skatienu mehāniski veic savu darbu pagrimuma naktī uz Holivudas bulvāra. Viņai vienalga, kas ar viņu notiek. Viņa nekad vairs nav jutusies tīra kopš tās nakts, kad tēvs viņu izmantoja.

Ievainotas paaudzes bērni izgrīļojas cauri pusaudžu gadiem, lai pēc tam tos pašus ievainojumus nodotu tālāk saviem bērniem. Vienā paaudzē pēc otras notiek viens un tas pats process. Vai neviena nav, kas mūs mierinātu? Kurš gribēs būt par tēvu cilvēku bērniem? Par tēvu, kura apskāvienu pietiktu visiem vientuļajiem bērniem pasaulē?… Kurš raudātu par mūsu sāpēm?… Kurš mūs mierinātu mūsu vientulībā? Vienīgi Dievs. Tēvs ar salauztu sirdi, kuru atstumj mazie, ko Viņš dedzīgi vēlas dziedināt. Mūsu problēma ir tā, ka, tāpat kā mazais suņuks ar skumjajām acīm, mēs neuzticamies Tam, kuru uzskatām par tādu pašu kā citus autoritātes pārstāvjus mūsu dzīvē. Taču tāds Viņš nav. Viņa mīlestība ir pilnīga. Dievs pats ir devis šo bausli vecākiem Vēstulē efeziešiem 6,4: “Tēvi, nekaitiniet savus bērnus, bet audziniet un pamāciet tos būt paklausīgiem Kungam”.

 

Uzticīgs Tēvs

Ikviens Dieva apsolījums rod savu piepildījumu. Viņš ir loģisks un mērķtiecīgs Savā mīlestībā. Viņa sirds motivācija paliek tā pati uz mūžīgiem laikiem. Viņš nekad nemainās. Viņš tikai vēlas izrādīt Savu mīlestību un piedošanu.

Vai jūs neuzticaties Dievam? Mūsu neuzticēšanās Viņu dziļi ievaino. Kas gan notiktu, ja, man pārrodoties mājās pēc garas darba dienas, mana sieva un bērni aizietu projām brīdī, kad es atveru durvis un saucu viņus vārdā. Es būtu šausmīgi ievainots.

Jūs esat Dieva bērns, un jau tagad Viņš jūs sauc jūsu vārdā, bet varbūt sirds dziļumos jūs apšaubāt Viņa uzticību. Varbūt bērnībā jūs piedzīvojāt pilnīgu tēva trūkumu nāves vai laulības šķiršanas dēļ. Varbūt jūs jutāties bārenis (-e) savu vecāku karjeras prasību dēļ? Vai arī jūs joprojām vajā atmiņas par solījumiem, ko jūsu tēvs neturēja, kad bijāt bērns, vai par nevērību no viņa puses? Daži no jums stundām ilgi raudāja šūpulī, bet neviens nenāca jūs atbrīvot no nepatīkamās sajūtas un izsalkuma. Daži no jums kunkstēja aizslēgtu durvju priekšā kā mazi, vientuļi un aizmirsti bērni.

Vai jums šķiet, ka esat nespējīgs izjust Dieva klātbūtni jums līdzās? Vai jūsu sirds ir atmaigusi pret Dievu vai arī cinisma un neuzticības nocietināta? Paceliet acis un ieraugiet Viņa mīlestību uz jums. “Es tevi neatstāšu, nedz tevi pametīšu… Es esmu ar tevi līdz pat laiku beigām” (Ebr 13,5; Mt 28,20).

Jūs man droši vien teiksiet: “Bet, ja jau Viņš mani tā mīl, kā jūs sakāt, kādēļ tad es to nejūtu vai kādēļ es Viņu neredzu?” Ne jau Dievs ir vainīgs, bet gan es un tie un tās, kuri personiski pazīst Viņa mīlestību. Pārlieku bieži mēs neesam pratuši būt par Viņa balsi un rokām tiem, kas Viņu nepazīst. Pārāk maz ir to cilvēku, kuri ir ar mieru, ka Jēzus salauztā sirds viņus aizved pasaules tumšajos nostūros, kur mūs gaida nabagi un izmisušie. Jēzu nevilina patīkamās vietas, bet cilvēki, kas cieš. Viņš mums seko ar Savu mīlestību no mūsu pirmā elpas vilciena līdz mūsu nāves dienai.

Jūsu debesu Tēvs bija klāt dienā, kad jūs spērāt savus pirmos soļus. Viņš bija klāt jūsu ciešanu un vilšanās brīžos. Viņš ir klāt arī šajā brīdī. Jūs bijāt uz neilgu laiku aizdots (-a) cilvēciskajiem vecākiem, kuru pienākums bija dažus gadus apveltīt jūs ar Dieva mīlestībai līdzīgu mīlestību. Taču jūs esat un vienmēr būsiet Dieva bērns, kas radīts pēc Viņa attēla. Jūsu Tēvs savā mīlestībā jūs gaida šajā pašā mirklī ar plaši atplestām rokām. Kas jums traucē iet pie Viņa?

Maz ir cilvēku, kas iepazīst Dievu visā Viņa mīlestībā šīs īsās zemes dzīves laikā. Daudzi no mums ir kā laupītājs, kurš nomira pie krusta līdzās Jēzum. Ārēji viņš redzēja asiņainu un sakropļotu ķermeni, taču drīz vien sāka nojaust Jēzus patieso dabu un pēdējā mirklī caur ticību ienāca Dieva ģimenē. Arī mums ir jāsaredz tālāk par Jēzus reliģiozo un komerciālo attēlu un jāskata mīlestības Dievs, kurš nepārtraukti stāv mūsu priekšā ar atplestām, mūs uzņemt gatavām rokām, un kurš mums saka: “Es esmu nācis, lai jums būtu dzīvība, un lai jums tā būtu pārpilnībā” (Jņ 10,10).

“Ja mēs esam neuzticīgi, Viņš paliek uzticīgs, jo Viņš nevar noliegt pats Sevi” (2 Tim 2,13).

 

Devīgs Tēvs

Pirms dažiem gadiem es biju aborigēnu ciematā kādā salā Klusā okeāna dienvidos un vēroju, kā bērni rotaļājas. Mani pārsteidza fakts, ka šie bērni tikai retumis dzirdēja tādas pavēles kā: “Neaiztiec to! Liec to mierā! Esi prātīgs! Uzmanies!” Viņu mājas bija ļoti vienkāršas, visbiežāk būvētas no sablietētas zemes un pārklātas ar salmu jumtu vai pīteni, ko noritināja, naktij uznākot.

Turpretim mūsu modernie nami ir pilni ar dārgām un vārīgām mēbelēm, kas ir kā potenciālu bārienu mīnēts lauks ikvienam pārāk ziņkārīgam bērnelim. Cik daudzas mātes nav aizsvilušās dusmās, redzot, ka mazs bērns nule sabojājis vērtīgu piemiņas lietiņu. Bērniem nemitīgi tiek atgādināta lietu nozīme – to vērtība un tas, cik mums šīs lietas svarīgas. Un ļoti reti viņi dzird šos vienkāršos vārdus: “Es tevi mīlu”.

Tādā veidā mūsu bērnu neapzinātajā domāšanā paveras ceļš vienmuļai, postošai vārdu virknei: “Lietas ir svarīgākas nekā es. Lietas ir svarīgākas nekā es”. Ko mums darīt? Pamest mūsu moderno namu komfortu? Acīmredzot ne. Taču mums jāapzinās, ka mūsu izpratni par Dieva devīgumu var būt vājinājusi mūsu bērnības pieredze.

Patiesība ir tāda, ka Dievs pēc Savas dabas ir devīgs. Radība parāda tādu krāsu pārbagātību, formu un struktūru dažādību, kas tālu pārsniedz vienkāršu funkcionālo vērtību. Šo pašu brīdi Itālijas Alpu virsotnēs saules staros mirdz mazītiņš balts ziediņš. Visā tā ziedēšanas laikā to vēl ne reizi nav skatījusi cilvēka acs. Tam nav arī nozīmīgas lomas barošanās ķēdē. To radījis Dievs cerībā, ka reiz kāds Ādama dēls vai Ievas meita to spēs pamanīt un sajust, ka šis skaistums viņus svētī.

Vislielākais Dieva tēvišķās mīlestības apliecinājums, šķiet, izpaužas tajā uzmanībā, ko Viņš pievērš mūsu dzīves mazajiem sīkumiem. Viņš mūs pārsteidz ar neparastām lietām, šiem sīkajiem priekiem un dārgumiem, kas mūs sajūsmina; un vienīgi tēvs var zināt, ka mēs tos vēlamies. Dievs nav skops, nenovīdīgs vai materiālistisks. Mēs gan izmantojam cilvēkus, lai iegūtu lietas, toties Viņš izmanto lietas, lai svētītu cilvēkus. Mana ģimene un es darbojamies kā misionāri kopš 1972.gada un no tā laika paļaujamies uz Dievu mūsu ikdienišķajās vajadzībās. Tātad mēs varam liecināt par Dieva uzticību. Gādājot par mūsu vajadzībām, Viņš apmierina ne tikai mūsu elementārās vajadzības pēc pārtikas, apģērba un mitekļa. Mēs kalpojam patiesi devīgam Dievam! Psalmists ir teicis: “Ceri uz Kungu un dari labu, paliec savā zemē un dzīvo ar godu. Meklē savu prieku savā Kungā, tad Viņš tev dos, pēc kā tava sirds ilgojas! Uztici Kungam savu ceļu un ceri uz Viņu, gan jau Viņš tad darīs” (Ps 37,3-5).

 

Sirsnīgi mīlošs Tēvs

Vai jūs zināt, cik esat Dievam mīļš (-a)? Viens no visbūtiskākajiem šķēršļiem mūsu ceļā kopā ar Viņu ir sajūta, ka mūsu miesa Viņu atgrūž grēka dēļ. Kad mans mazais zēns ir novārtījies pagalma dubļos, es paņemu viņu rokās un nomazgāju ar dārza šļūteni. Es noraidu dubļus, nevis savu dēlu. Jā, jūs esat grēkojis. Jā, jūs esat salauzis Dieva sirdi. Taču jūs joprojām atrodaties Dieva mīlestības centrā un esat Viņa acuraugs. Viņš pats mūs meklē ar piedot gatavu sirdi. Mēs sakām: “Es atradu Kungu”. Patiesībā Viņš ir Tas, kurš mūs atradis.

Daudzi bērni, sevišķi zēni, nav no sava tēva saņēmuši nevienu fizisku mīlestības zīmi, nekādu patiesu līdzjūtību brīžos, kad viņi sev nodarījuši sāpes. Mūsu nepareizais ieskats par vīrišķību mums bieži liek sacīt: “Neraudi, dēliņ. Puikas neraud!” Jēzus nav tāds. Viņa līdzjūtība un izpratne ir neizmērojamas. Viņš sajūt mūsu ievainojumus stiprāk nekā mēs, jo Viņa jutīgums pret sāpēm ir daudz lielāks nekā jebkas, ko varam iedomāties.

Kādu dienu man uz rokām bija jātur divgadīgais dēlēns, kurš auroja no sāpēm, kamēr ārsts sašuva platu grieztu brūci viņa pierē. Viņš ātri aizmirsa šo sāpīgo piedzīvojumu un aizmiga manās rokās. Bet mani šis piedzīvojums bija satraucis un mocīja vēl stundām ilgi. Jūs esat aizmirsis lielāko daļu no savām sāpēm, bet ne Dievs. Viņš ar absolūtu precizitāti atceras visus jūsu dzīves brīžus. Jūsu asaras to pašu mirkli sajaucas ar Viņējām.

Dievs bija klāt brīdī, kad jūs kļuvāt par biedru cietsirdīgo zobgalību mērķi starpbrīža laikā, kad jūs atgriezāties mājās viens, lai izvairītos no citu skatieniem. Viņš bija klāt matemātikas stundās, kad jūs jutāties apjucis un zaudējis drosmi. Kad četru gadu vecumā jūs apmaldījāties gadatirgus pūlī un šausmās klīdāt starp ļaudīm, Dievs bija Tas, kurš pieskārās tās sievietes sirdij, kura jums palīdzēja atrast māti. “Ar gluži cilvēciskām, ar mīlestības saitēm Es viņus vilku pie Sevis” (Os 11,4).

Dažreiz mēs aizmirstam, cik gādīgs un mīlošs Tēvs ir Dievs. Varbūt jūsu vecāki lepni rāda saviem draugiem un paziņām bērnu fotogrāfijas un sporta godalgas, bet tam nav nekāda sakara ar Dieva bezgalīgo spēju priecāties par jūsu panākumiem! Jūsu pirmos izrunātos vārdus dzirdēja Dievs. Stundas, ko jūs pavadījāt viens (-a), ar savām mazuļa roķelēm izpētot jaunas virsmas, bija nepārspējams prieks jūsu debesu Tēvam. Jūsu bērna smiekli noteikti pieder pie Viņa atmiņu vislielākajiem dārgumiem. Nekad nav bijis cita tāda bērna kā jūs, un nekad tāda arī nebūs.

Mozus piesauca īpašu svētību katrai Izraēla ciltij. Vienai no šīm ciltīm viņš teica: “Tu paliksi starp Dieva pleciem”. Kāda fantastiska svētība! Bet arī jūs tur paliekat. Par kādu personu jūs arī nekļūtu cilvēku acīs, pat par autoritatīvu, ietekmīgu un slavenu personību, jūs tomēr nekad nepārstāsiet būt mazulis Dieva rokās.

 

Uzmanīgs un rūpīgs Tēvs

Ir kāda Dieva īpašība, kuru pat vislabākais no vecākiem nevar cerēt atdarināt – tā ir Dieva spēja būt kopā ar jums visu laiku. Kā šīszemes vecāki mēs nespējam ikkatru mirkli veltīt uzmanību saviem bērniem divdesmit četras stundas diennaktī. Mēs esam galīgas būtnes, kuras nevar koncentrēties vienlaicīgi vairāk kā uz vienu lietu. Dievs ne tikai ir ar jums visu laiku, bet dāvā jums arī visu Savu uzmanību. “Visas savas rūpes metiet uz Viņu, jo Viņš par jums rūpējas” (1 Pēt 5,7).

Dievs pastāvīgi raida nerimtīgu mīlestības domu plūsmu uz jums, it kā pasaulē neviena cita nebūtu. Jūs droši vien sakāt: “Kā tad Viņš to var izdarīt? Kā Viņš spēj personiski iesaistīties miljardiem indivīdu dzīvē šajā brīdī?” Es par to neko nezinu, taču es zinu, ka pasaules Radītājam tā nav nekāda problēma. Varbūt izskaidrojums ir atkarīgs no Viņa domāšanas veida ātruma. Uz šīs planētas ir pieci miljardi indivīdu. Dievs ir dabā radījis lietas, kas vibrē ar neticamu ātrumu. Esmu dzirdējis, ka kvarca kristāla molekulārā struktūra vibrē ar deviņu miljardu kustību ātrumu sekundē. Ja Dievs spēj domāt tādā ātrumā, Viņš var veltīt jums mīlestības pilnu domu divreiz sekundē, nepalielinot Savu spēju būt attiecībās ar pārējiem Saviem bērniem. Kurš zina, kā Viņš to visu var izdarīt? Gluži vienkārši priecājieties par to! Kas attiecas uz jums, tas paliek starp jums un Dievu. Jums nav jāpiesaista Viņa uzmanība: Viņš jūsos jau klausās. Nelauziet galvu par to, lai zinātu, vai neatņemat Viņam pārāk daudz laika; Viņa laiks katrā ziņā pieder jums.

Jūsu vecāki varēja būt bieži aizņemti ar savām darīšanām, un noteikti atgadījās, ka viņi neizrādīja būtisku interesi par jūsu dzīves mazajiem notikumiem; taču Dievs tāds nav. Viņš interesējas par mums. Tas ir sīkumu Dievs. Kādēļ Bībele saka, ka Dievs var saskaitīt visus mūsu galvas matus? Ne jau tādēļ, ka Dievam rūpētu abstrakta statistika. Viņš nav dators, kas meklē aizvien vairāk informācijas; tas vienkārši ir tādēļ, ka Viņš mēģina mums pateikt, ar kādu rūpību Viņš mūs pazīst un interesējas par mūsu dzīvi.

Mazs zēns veselu pēcpusdienu bija nostrādājies, dzīdams naglas vecā koka gabalā. Beidzot viņš iznāk no garāžas un rāda mātei trīsklāju kuģi. Viņš ar nepacietību gaida, kad pārnāks tēvs. Tētis kavējas. Pusseptiņos visbeidzot pārrodas noguris un norūpējies vīrs. Viņu sagaida aukstas vakariņas un nodokļu deklarācijas veidlapas. Mazais, satrauktais zēns lepni paceļ savu kuģi tēva priekšā, kurš tik tikko novērš skatienu no kalkulatora, lai pavirši uzmestu acis koka modelim. Tētis nekad nepaskatījās, nekad nenovērtēja, bet Dievs gan. Dievs, jūsu pilnīgais Tēvs, vienmēr ir skatījies un priecājies par jūsu roku darbu. Viņš ir jūsu īstais Tēvs un tāds būs vienmēr. Mēģiniet nedusmoties uz saviem zemes vecākiem par viņu trūkumiem. Tie ir tikai bērni, kas pieauguši un paši tikuši pie bērniem. Labāk priecājieties par Dieva, jūsu Tēva, patieso un brīnišķīgo mīlestību.

 

Tēvs, kurš pieņem Savus bērnus

Mēs dzīvojam sabiedrībā, kas orientēta uz darbību, varoņdarbu, panākumiem. Pieņemšanai vienmēr ir nosacījumi – ja tu tiksi ieskaitīts futbola komandā, ja tu pārnesīsi mājās labas atzīmes, ja tu jauki izskatīsies, ja tev būs nauda, ja tu uzvarēsi… tad tevi pieņems. Šīs pasaules valstība ir atstumšanas valstība. Dieva valstība ir beznosacījumu mīlestības valstība. Dieva apsolījumiem ir nosacījumi – mums Viņam jāpaklausa, lai mēs saņemtu svētību, toties Viņa mīlestībai nosacījumu nav. Jums nav jāgaida, lai piedzīvotu Dieva mīlestību. Nāciet pie Viņa tāds (-a), kāds (-a) esat. Esiet vienkārši godīgs pret Viņu attiecībā uz jūsu grēku – Viņš labprāt piedod. Pat jūsu kādreizējās dumpības dziļumos Viņš nemitējās jūs mīlēt. Un pat Dieva tiesas spriedumu pamatā ir Viņa mīlestība.

Krietni daudzi jūsu vidū ir patiesi nespējīgi saņemt Dieva mīlestību un atzīšanu. Jūs esat iekritis (-usi) verga / kunga attiecību lamatās ar savas iztēles bargo dievu. Patiesas mīlestības attiecības prasa, lai mīlestība tiktu dāvāta un saņemta. Ir kāds vakars, kuru es nekad neaizmirsīšu – vakars, kurā es bildināju savu sievu Džūliju. Es viņu apskāvu un lūdzu ar mani precēties. Un kas gan būtu noticis, ja viņa būtu man atbildējusi: “Es mazgāšu tavas zeķes, mazgāšu tavu automašīnu un pārrakstīšu tavas vēstules”. Es taču negribēju dzirdēt kaut ko tādu! Es vēlējos atbildi, kas atbilstu manām mīlestības jūtām uz viņu. Es vēlējos pārliecināties, ka viņa pret mani izjūt to pašu, ko es pret viņu.

Kāda ir jūsu reakcija pret Dievu, kad Viņš jums vienkārši saka, ka jūs mīl? Vai jūs varat “rimties un atzīt, ka Viņš ir Dievs” (Ps 46,11), nemetoties drudžainā darbībā, lai iekarotu Viņa labvēlību? Viena no visiespaidīgākajām cilvēciska miera un apmierinājuma ainām, ko es zinu, ir mazulis, kas pabarots aizmieg mātes rokās. Bērns vairs neraud, neko vairs neprasa, tikai atdusas mīlošu roku apskāvienos. Parasti uz tādas mātes dziedātās šūpuļdziesmas skaņām atbild dziļa un maiga nopūta. Pravietis Sofonijs ir aprakstījis šo emociju veidu, kas ielīksmo Dieva sirdi: “Viņš priecāsies par tevi, Viņš klusēs Savā mīlestībā uz tevi, Viņš skaļi izpaudīs Savu prieku par tevi” (Sof 3,17).

Neesiet nemierīgs (-a) Dieva klātbūtnē. Korijai Ten Bomai bija kāds vienkāršs padoms, ko piedāvāt mūsdienu paaudzei. Viņa, kas bija piedzīvojusi nāves nometnes nacistu režīmā un iepazinusi lielu garīgu uzvaru, sacīja maniem draugiem un man pašam: “Neplosies…saritinies!” Cik dziļa un vienkārša patiesība!

Dievs jūs jau mīl. Jums visu dzīvi ir bijis jāveic varoņdarbus un jāsacenšas ar citiem. Pat, kad jūs bijāt mazulis, jūs tikāt salīdzināts (-a) ar citiem mazuļiem. Cilvēki teica, ka jūs esat “pārāk tukls (-a)” vai “pārāk vājš (-a)”, vai arī ka jums ir “jūsu mātes deguns” vai “jūsu tēva kājas”, toties Dievs allaž priecājās par to, kas jūsos ir unikāls, un Viņš to dara joprojām. Tieši tad, kad jūs iegremdējaties sava Tēva mīlestībā, jūs pamudināt Dievu “klusēt Viņa mīlestībā un skaļi priecāties par jums”.

Jā, protams, jūsu dzīvē un cauri tai visai vēl paliek daudz kas darāms. Vēl būs dienas, kad Dievs jūs novedīs pie dziļas pārliecības par grēku un parādīs jums tādas jomas jūsu dzīvē, kurām jāmainās, kuras jāuztic un jāpakļauj Viņam. Taču ne jau vienmēr Dieva nodoms ir pieprasīt izmaiņas. Viņš pazīst mūsu ierobežojumus un dāvā mums žēlastību un spēku izdarīt to, ko Viņš no mums prasa. Viņš ir maigs un līdzjūtīgs. Visbiežāk Viņš apmierinās ar to, ka saka: “Es tevi mīlu” un maigi sauc jūs vārdā.

 

Noslēgums

Ja jūs konstatējat, ka esat bloķēts (-a) savās attiecībās ar Dievu dažu nepilnību dēļ jūsu vecāku mīlestībā, es jums iesaku pienest šīs lietas Kungam. Jums ir svarīgi no visas sirds spēt piedot ikvienam, kas jūs ir ievainojis. Ja jūs to nedarīsiet, jūs sagrauzīs sarūgtinājums un jūs neradīsiet nekādu mieru ar Dievu. Tāpat apzinieties faktu, ka neesat viens (-a). Es nekad vēl neesmu sastapis perfektus cilvēkus, nedz arī vecākus, kas nekad nebūtu kļūdījušies. Ikkatrs vienā vai otrā savas dzīves brīdī ir iepazinis ciešanas. Viena no atslēgām miera atrašanai jāmeklē piedošanā. Jums ir svarīgi progresēt un mācīties pazīt Dievu tādu, kāds Viņš tiešām ir, un ne tādu, kādu jūs Viņu domājat esam. Viņš ir perfekts Tēvs. Viņš vienmēr pārmāca mīlestībā. Viņš ir uzticīgs, devīgs, labs un taisnīgs. Viņš jūs mīl un dedzīgi vēlas pavadīt laiku kopā ar jums. Viņš grib, lai jūs saņemtu Viņa mīlestību un zinātu, cik lielā mērā jūs Viņam esat unikāls. Vai jūs gribat saņemt Dieva mīlestību un sirsnīgo pieķeršanos? Vai jūs negribat atvērties, lai nodibinātu ciešas attiecības ar savu īsto Tēvu? Viņš pacietīgi gaida, kad jūs nāksiet. Es lūdzu, lai jūs spētu apzināties Viņa mīlestību uz jums un atsaukties uz jūsu debesu Tēva sirdspukstiem.


 

Šis teksts ir publicēts angļu valodā ar virsrakstu “The Father Heart of God” (John Dawson)