• Piegāde
• Mūsu kontakti

Es jums gribu liecināt un reizē arī mācīt to, kā dzīvot un kā

izkļūt no depresijas. Astoņdesmitajos gados man bija depresija. Es tajā laikā studēju filozofiju un teoloģiju. Es biju arī … draudzē. Es atradu kādu kopienu. Tajā laikā es nodarbojos ar daudzām brīnišķīgām kristīgām lietām – mācījos, studēju visu par Bībeli, par draudzi, gandrīz katru dienu gāju uz Baznīcu, katru dienu daudz lūdzu, biju tāds ļoti hiperaktīvs, pat pārāk aktīvs. Un kādu dienu man uznāca depresija. Es nevarēju saprast kāpēc. Es biju kristietis, biju ticīgais, es biju nodevies kristietis. Kā Dievs varēja pieļaut manā dzīvē depresiju? Daudziem cilvēkiem ir depresijas, tāpēc, ka viņi ir darījuši lielus grēkus. Cilvēkiem bija depresijas, jo viņi praktizēja okultismu. Citiem bija depresijas, tāpēc, ka viņiem bija grūti viņu dzīvēs. Ir ļoti daudz iemeslu, lai varētu būt depresija.

Depresijai ir vairāki veidi un vairāki iemesli un var būt dažādi līmeņi, – psiholoģiskais un garīgais. Es centos kaut ko ar to darīt. Sākumā piedalījos kādās rekolekcijās. Es … un māsām, ļoti daudz lūdzu, un teicu: “Lūdzu, Dievs, dziedini mani labi ātri, jo es Tev esmu vajadzīgs, man ir tik daudz ko darīt ! Es esmu students un tas nav labi būt depresijā.” Depresijā neko nevar darīt, dzīve ir tāda kā saspiesta, viss no iekšpuses - Tev liekas tāds tumšs, sauss un dzīve vairāk neliekas interesanta. Tādā stāvoklī ir grūti būt sadraudzībā ar citiem cilvēkiem, un ir arī tā, ka citi cilvēki nesaprot mani. Viņi nevar saprast, ka esmu tādā stāvoklī.

Rekolekcijas man deva tikai īslaicīgu mieru. Depresija pēc tam turpinājās vairākus gadus. Es cerēju, ka būs brīnums, gāju uz Lurdu, Medžugori, Livjē, gāju uz daudzām svētceļojumu vietām, lai tiktu dziedināts. Tad man bija kāds garīgs tēvs, kurš mani aizsūtīja uz Franciju, uz kopienu “Šķirsts”, kuru ir nodibinājis Žans Vanjē. Tā ir internacionāla kopiena cilvēkiem ar īpašām vajadzībām. Tā ir tāda ļoti svēta vieta, kas piesaista ļoti daudz jaunus cilvēkus un tur ļoti daudz lūdz. Es zināju, ka tad, ja esi depresijā, ir jāatrod kāda spēcīga vieta, kur ir daudz lūgšanu, kur cilvēki lūdz par Tevi, kur ir laba atmosfēra, lai varētu uzvarēt, izkļūt no depresijas.

Kad biju šajā kopienā “Šķirsts”, es neatbrīvojos no depresijas, bet iemācījos, kā man dzīvot ar šo depresiju. Es iemācījos pirmos nosacījumus, lai neiekļūtu dziļākā depresijā. Tie cilvēki, tai skaitā slimie, man ļoti daudz palīdzēja. Viņiem bija grūti, viņi paši par sevi domāja nepareizi, bet viņi man iemācīja, ka man sevi ir jāpieņem tādu, kāds es esmu, un nav jāsapņo par to, ka esmu dziedināts. Man ir jāpieņem savi trūkumi un tikai tad Dievs var pie manis kaut ko darīt. Tad, kad es to noliedzu, es esmu dusmīgs un tādā stāvoklī Dievs nevar mani dziedināt.

Pirmā galvenā lieta, ko es iemācījos ir tā, lai mana sirds būtu lielāka nekā mana galva, jo tad, kad studēju universitātē, mana galva bija lielāka par sirdi. Tas nozīmē, ka es nerespektēju mīlestību, jo depresijai nav nekā kopīga ar mīlestību. Ja nav mīlestības, parasti rodas agresivitāte vai depresija. Un vēl, man bija jāpieņem mana nabadzība, manas sāpes un nepilnības, jo man, kā labam kristietim, galvā bija doma, ka ir jābūt perfektam, pilnīgam. Es domāju, ka tikai tā var saņemt Dieva mīlestību, ja būšu pilnīgs, pareizs, tad Dievs mani mīlēs. Bet tas ir nepareizi un tas bija viens no iemesliem, kāpēc man radās depresija. Dievs nemīl mani, kad esmu pilnīgs, Dievs mani mīl tāpēc, ka Dievs ir mīlestība. Es neesmu Viņa mīlestības cienīgs, bet mīlestība ir brīvi dota Dieva dāvana. Dievs mani mīl ne jau tāpēc, ka es būtu mīlestības vērts, bet es esmu šīs mīlestības vērts tāpēc, ka Dievs ir Mīlestība. Es esmu Viņa bērns un tas ir iemesls, kāpēc Dievs mani mīl. Viņš ir mans Tēvs.

Vienu dienu es sadusmojos uz kādu no šiem cilvēkiem. Tajā brīdī šis cilvēks pieskrēja pie manis un mani noskūpstīja. Tajā brīdī, kad es biju ļoti slikts, viņš mani apkampa un mīlēja. Tas ir kaut kas no Dieva. Tāds ir Dievs. Tad, kad es esmu dusmīgs, esmu slikts, Viņš mani apņems un noskūpstīs. Es iemācījos no šiem slimajiem cilvēkiem sirds ritmu, jo studiju laikā es biju ļoti aizņemts, man nebija laika, es vienmēr skrēju. Tas nozīmē, ka es galīgi nerespektēju, neņēmu vērā sirds mīlestības ritmu. Es mācījos no slimajiem cilvēkiem to, ka man ir jāapstājas, es nedrīkstu visu laiku būt tik aizņemts. Tad, kad tu visu laiku esi aizņemts, esi skrējienā, Tu Mīlestībai nedod nekādu nozīmi. Nav iespējams saņemt mīlestību tad, ja tu vienmēr esi aizņemts. Kā Dievs var mani mīlēt, ja man nav laika Viņam? Un tā, man bija jāiemācās sevi pieņemt tādu, kāds es patiesībā biju.

Lai parādītu, cik tas bija radikāli šajā “Šķirstā”, kas man bija ļoti liela skola, pastāstīšu vienu gadījumu. Tur bija kāda meitene, kas gribēja palīdzēt šiem slimajiem cilvēkiem. Viņa bija ļoti jauka, ar tādu kristieša ideālu un jau pēc vienas nedēļas viņa sapņoja par to, kā šos slimos cilvēkus sadalīt gabalos. Viņa bija šokēta par sevi, izbiedēta pati no savām domām. Meitene teica: “Kā es varu būt tāds monstrs, tāda briesmone? Atnācu, lai viņiem palīdzētu, bet tagad es viņus ienīstu.” Viņa aizgāja pie ārsta, bet tas ļoti labi pazina “Šķirstu”. Ārsts teica: “Neuztraucies, tas ir pilnīgi normāli, jo visi cilvēki, kas atbraukuši uz šejieni strādāt, visiem ir bijusi tāda pieredze. Tā ir vislielākā Dieva žēlastība, ko Viņš Tev dod. Tagad Tu pazaudēji visas ilūzijas, kas Tev pašai par sevi bija un tagad Tu zini, kas ir Tevī iekšā. Tu domāji, ka esi tāda tik laba, bet patiesībā Tevī ir daudz ļaunuma. Tas bija iemesls, kāpēc Jēzus nomira pie Krusta. Tagad Tu saproti, kāpēc Tev ir vajadzīgs Glābējs. Tā neesi Tu, kas izglābs pasauli, tas ir Jēzus.” To arī es, Žozefs, sapratu, man vajadzēja pazaudēt šīs savas ilūzijas, kas man bija par sevi.

Man bija nepareizs priekšstats par sevi. Es domāju, ka esmu diezgan labs cilvēks, jo tik ļoti es biju nodevies draudzei, bet Jēzus man parādīja, ka manī ir tik daudz kas jāatjauno. Pat arī tad, ja es citu acīs iz-skatījos tik ļoti labs kristietis, es sapratu, ja gribu mīlēt citus, man ir jāmīl arī pašam sevi. Ja nemīlēšu sevi, es nemācēšu mīlēt citus. Tik ilgi, kamēr neesmu priecīgs pats par sevi, kamēr kritizēju pats sevi un esmu neapmierināts, es nevaru mīlēt citus cilvēkus, kuri ir slimi, kuriem ir problēmas, kuriem ir kritieni.

“Šķirstā” bija dominikāņu priesteris tēvs Tomass, ļoti svēts cilvēks. Viņš strādāja ar šiem slimajiem cilvēkiem ļoti ilgu laiku. Viņš man iemācīja vēl vienu lietu. Tad, kad Tu esi depresijā, tas nav tikai psiholoģiski, bet arī garīgi – es iekšēji jūtos kā zem kāda uzbrukuma, jo ir kāds, kurš Tev uzbrūk un tas ir velns. Velns eksistē un izmanto brīdi, kad, būdams depresijā, Tu esi ļoti vājš un vienkārši nezini, ko darīt. Tu nezini, vai tas ir psiholoģiski vai arī tie ir velna uzbrukumi. Tēvs Tomass man teica, ka tad, kad Tevī notiek kaut kas ļauns un Tu sāc justies slikti, tas sākas pamazām. Sāk nākt prātā sliktas domas un tikko Tu ļauj šīm domām ienākt sevī, tad tās kļūst kā tādi mākoņi, kas Tev aizsedz gaismu. Ko darīt? Tas, ko darīju es, bija mana kļūda. Es sāku to visu analizēt, sāku domāt, kas tagad ar mani notiek, kā tas ir, kāpēc? Tad tas kļūst vēl daudz lielāks un Tevī sākas iekšēja cīņa. Tēvs Tomass teica: “Tad, kad tas sākas, nometies uz ceļiem, neanalizē, jo tad, kad Tu analizēsi, Tu pazaudēsi spēku. Kļūsti mazs, jo mums iekšēji ir vēlēšanās kļūt lieliem un stāties tam visam pretī. Bet kļūsti mazs, jo tikai tad šis viesulis var pārvelties Tev pāri. Tā kļūda ir tad, kad Tu celies augšā un meklē, kas tagad notiek.”

Viņš teica vēl kādu lietu. Tava normālā lūgšana tajā brīdi, ko Tu lūdz ar savu prātu vairs nestrādā. Tavs prāts ir aizņemts, tas ir okupēts, jo sātanam ir vara pār Tavu iztēli. Viņam ir arī spēks pār mūsu atmiņu, bet viņam nav spēks pār mūsu sirdi. To ir svarīgi atcerēties. Viņam ir spēks tikai pār mūsu psiholoģisko līmeni. Un kāds bija viņa padoms? Lūdz tajā brīdī, nevis kaut kādas garās, bet īsas un stipras lūgšanas. Lūgšanai jānāk no iekšienes, no sirds, nevis no galvas. Tev tas ir jāsaka skaļi, jo Tavs prāts ir aizņemts. Tev ir jālieto Tava visstiprākā lūgšana, kas Tev ir. Jūs to saucat par harizmātisko lūgšanu, kā spēcīgs sauciens, šautru lūgšana: “Jēzu, Tev pieder žēlastība!” Tikai vārdam Jēzus vēl aizvien ir spēks, jo Jēzus vārds ir visspēcīgākais vārds uz pasaules. Un tad mums ir jāsauc šis vārds: “Jēzu!” Un es atceros, kad es jutos tik slikti, kad biju kā tuksnesī, tad es biju uz ceļiem un saucu Jēzu. Es to atkārtoju visu laiku. Sirds lūgšana. Vai arī, mēs varam teikt: “Marija, lūdz par mani!” Kad mēs to darām, pat tad, ja neesam depresijā, pēc kāda laika mūsos ienāk dziļš miers. Šis miers nav psiholoģisks, tas ir liels dievišķs miers mūsos. Pat tad, kad es biju depresijā, kad man bija dusmas, tas bija vairs tikai psiholoģiski, ne garīgi, jo dziļi manī bija iekšējs miers. Un pat savā depresijā es varēju dot mieru citiem. Tas ir liels paradokss. Tad, kad mēs nejūtamies, ka mūsos būtu miers, bet, kad šīs dusmas un neapmierinātība ir pagriezta pret Dievu, citiem cilvēkiem tas kļūst par mieru.

Vēlāk es “Šķirstu” atstāju. Es iemācījos, kā dzīvot depresijā, un kā saglabāt sevi mierā par spīti visam. Tad es aizgāju uz kādu klosteri, uz rekolekcijām, un tur satiku Jezuītu priesteri. Viņš teica: “Jā, es zinu, ko mēs varam darīt.” – jo es viņam teicu, ka eju pie psihiatra jau kādu pusgadu. Priesteris teica, ka man ir jābūt ļoti uzmanīgam ar psihiatriem: “Viņi var Tev palīdzēt, bet var arī padarīt ko ļaunāku, jo viņiem nav Kristus ticības.” Tad, kad es aizgāju, tur bija psihologu grupa. Viņi teica: “Jā, mēs strādāsim ar Tevi.” Pēc sešiem mēnešiem viņi bija izanalizējuši vairākas lietas, bet nebija man palīdzējuši, turklāt tas maksāja daudz naudas.