Būt vienam

Mūsdienās ilgstošāk kā jebkad agrāk pasaules vēsturē cilvēkiem ir iespēja dzīvot neprecēta cilvēka dzīvi. Pusaudžu dzimumattīstība aizsākas daudz agrāk savukārt ģimenes nodibināšanas laiks tiek atlikts. Statistika rāda, ka Austrālijā vidējais laulībā stāšanās vecums vīriešiem 1981. gadā bija 26 gadi, savukārt  2001. gadā tas jau bija sasniedzis 31 gadu. Kas attiecas uz sievietēm, tad salīdzinoši ar 1981. gadu, kad sievietes laulībā stājās vidēji 23 gadu vecumā, 2001. gadā tas ir noticis vidēji 29 gadu vecumā. Tas nozīmē, ka dzimumdzīvei nobriedis cilvēks gaida attiecību nodibināšanu gandrīz 20 gadus, bet dažos gadījumos – arī vēl ilgāk. Mūsu, plašsaziņas līdzekļu vadītā, sabiedrība tiek vajāta ar vēsti: „ja tev tas nav tagad, tev tā nav vispār…” Šāds apgalvojums spiež jaunu un neprecētu cilvēku uz seksuāli aktīvu dzīvi. Nesen kāda populāra žurnāliste vienā no laikrakstiem dalījās savos iespaidos par mūsdienu kultūru: „Pašreizējā situācijā ir kļuvis neiespējams pasargāt bērnus no kultūras, kura ir pārsātināta ar seksualitāti rosinošiem tēliem. Sestdienas rīta multfilmas ir piebārstītas ar vieglās pornogrāfijas mūziku, mazām meitenēm veikali piedāvā striptīza dejotāju seksīgos zeķturus, bet ainavas ceļu malās rotā uzraksti: „Par ilgstošāku seksu…” Neskatoties uz tādu žurnālu kā „Dolly” un „Girlfriend” izdevēju iebildumiem, ka viņu mērķauditorija ir 16-gadīgas meitenes, pētījumi rāda, ka pārsvarā  šo izdevumu lappuses, kurās plaši tiek aprakstītas anālā seksa priekšrocības, šķirsta 11, 12 un 13-gadīgās…”


Spiediens uz pusaudžiem tiek izdarīts jau no pubertātes aizsākuma un vēl pirms tam….

Un, protams – ņemot vērā pieaugošo laulības šķiršanu skaitu, kuru galvenais cēlonis parasti ir laulāto neuzticība, daudzi atkal no jauna atgriežas neprecēto un vientuļo statusā.

Nācarete, mūsu ēras 32. gads

Jēzus sacīja: „Ir arī tādi, kuri paši sevi ir darījuši par einuhiem Debesu Valstības dēļ! Kam ir ausis, tas lai dzird.” (Mt 19, 12)

Jēzus cienīja tos, kuri bija izvēlējušies šķīstību Viņa un Viņa Valstības dēļ.

Ko nozīmē kļūt par einuhu Debesu Valstības dēļ? Mūsdienās tas var tikt uzskatīts gan par aicinājumu uz visu dzīvi vai arī par dzīvi bezlaulībā uz nenoteiktu laika periodu, upurējot iespēju izdzīvot savu seksualitāti un iespēju nodibināt ģimeni, lai, neapgrūtinot sevi ar ģimenes dzīvei raksturīgajām raizēm un rūpēm, pilnībā veltītu sevi kalpošanai Dieva Valstībai.

Būs arī tādi, kuri uz ilgstošu laika periodu, piemēram 20 gadiem, izvēlēsies atturību no jebkādas seksuālas pieredzes, lai liecinātu par Dieva nodomu seksuālām attiecībām un, lai saglabājot sevi šķīstus savam nākamajam laulātajam draugam, neļautu seksuālajam grēkam sevi aptraipīt un veltītu šo laiku kalpošanai Dievam un Viņa Valstībai. Šie 20 – 30 gadi, kurus cilvēks atturas no laulības iespējams ir līdzvērtīgi tam laikam, kas Bībeles laikos nozīmēja celibātu mūža garumā, jo tolaik dzīves garums bija daudz īsāks par tagadējo. Romiešu kapakmeņi liecina, ka vidējais mūža ilgums sievietēm bija 34 gadi, bet vīriešiem – 46 (sievietes bieži vien mira dzemdībās). Ko es vēlos ar to pateikt? Izvēlēties 20 gadus dzīvot atturībā nozīmē  gandrīz to pašu, ko būt Jēzus cienītajam  einuham Debesu Valstības dēļ. Lai saprastu, kādēļ celibāts ir Dieva dāvana un kādā veidā tas liecina par Debesu Valstību,  mums pirmkārt ir pareizi jāizprot seksa nozīme.

Kādēļ Dievs ir radījis seksu? Kā Viņš vēlas, lai mēs to izdzīvotu un svinētu?

Protams, ka Viņš seksu ir devis kā dāvanu cilvēku dzimtas turpināšanai un arī iepriecinājumam, tomēr Viņš vēlas, lai sekss būtu arī kas vairāk!

Seksuālā mīlestība ir liecība par vienas miesas vienotību laulībā, tā ir zīme, kas liecina par izņēmuma (ekskluzīvu) mīlestību un mūžīgu derību starp vīru un sievu. Tā ir dāvana, kas ir domāta īpaši tieši šīm attiecībām un tai ir jātiek pasargātai laulātā pāra vidū. Ja tā tiek izprasta šādi un šādi arī tiek pasargāta, tad tā stiprina un padziļina laulāto savstarpējo mīlestību.

Šī būtu seksa piezemētākā nozīme, tomēr seksam piemīt arī sava Debesu dimensija! Dievs mums ir devis seksuālo vēlmi un tā līdzinās raķetes degvielai, kurai mūs ir jāaiznes līdz zvaigznēm un arī vēl tālāk.

Seksuālā vienotība ir tikusi dota, lai vēstītu par Dieva vienotību ar cilvēku, par Kristus vienotību ar Viņa Baznīcu. Dievs radīja Ādamam Ievu, jo viņam nebija labi būt vienam. Paņemdams Ievu no Ādama ribas, Dievs to radīja gan līdzīgu, gan atšķirīgu. Līdzīgas bija viņu miesa, gars un dvēsele – tās bija radītas pēc Dieva tēla. Atšķirība slēpās Viņa dievišķā rakstura iezīmju atspoguļošanā – tās neparādījās Ādama vīrišķībā, bet toties atklājās Ievas sievišķībā. Ādams neilgojās pēc dzīvniekiem tā, kā pēc Ievas miesas, kura, būtībā esot tā pati, vienlaikus, noslēpumainā veidā, bija pilnīgi atšķirīga. Ādams ilgojās pēc tā, kā viņam pietrūka, bet kas tik brīnišķīgi skaistā veidā bija klātesošs Ievā. Arī Ievas ilgas bija ļoti līdzīgas. Tie Dievišķā dabas aspekti, kuri nepiemita viņiem pašiem, bija redzami otrā cilvēkā. Pat viņu dzimumorgāni bija tās būtības atspulgs, kam viņi bija tikuši radīti – tie atspoguļoja Vienīgā Dieva, pēc kura tēla viņi bija radīti,  dažādos aspektus. Ieva – uztveroša, piezemēta, apvaldīta – sevī atspoguļoja Dieva gudrību, klusumu un mieru. Ādams, savukārt, bija ticis radīts kā iniciators, kā tāds, kurš tiecas uz āru, kurš vēlas ko sasniegt, atspoguļodams Dieva spēku, stiprumu un varu. Kļūdami par vienu miesu, viņi cits citā ir atraduši savstarpēju papildinājumu un kopā ir kļuvuši līdzīgāki Dievam, viņi kopā ir tādi it kā būtu viens. Tomēr ar to vēl nepietika! Viņiem vēl arvien bija vajadzīga Dieva pilnība. Viņu piepildījums bija meklējams dzīvē un vienotībā kāda tiem bija ar Viņu toreiz, kad Dievs ar tiem sastapās „vakara vēsmā”. Kad caur grēku abi bija zaudējuši sadraudzību ar Dievu, viņu vienas miesas attiecības tika apdraudētas un kļuva nesakārtotas, savukārt viņu dziļākās ilgas pēc Dieva tika apglabātas kaut kur dziļi viņu dvēselēs.

Šajā nāves spriedumā, kuru Ādams un Ieva saņēma, sekss, būdams tik spēcīgs tādēļ, ka atspoguļo dievišķo, potenciāli kļuva par graujošu spēku. Sekss, kurā dzirksteļo gan iepriecinājums, gan kaislība, ir neparasti spēcīgs kaut vai tādēļ, ka:

tas ir dvēseles ilgas būt papildinātam caur otru cilvēku un vēlme atrast otrā dievišķā attēlu;
tas atklāj Dieva būtību un mīlestību;
sekss atbrīvo Dieva spēku, kas ir paredzēts, lai radītu laulību un turpinātu dzimumu.

Kad sekss tika atdots un pakļauts Dārza čūskai, tā to padarīja par savu īpašumu, tā norāva seksam tā svētumu, padarīdama to egoistisku,  iekāres un alkatības pilnu, gatavu ar spēka un manipulācijas palīdzību rīkoties vardarbīgi, un, līdz ar to sekss ir kļuvis izvirtis un ievainojošs.

Čūska kārdināja cilvēku, lai sabojātu viņā esošo Dieva attēlu, tādēļ pirmkārt uzbruka seksualitātei, kurā tik dziļi atspoguļojas Dievs. Čūskas mērķis bija radīt cilvēka dvēselē un attiecības sāpju karalauku, ievainojumus un tukšumu. Pašreizējā sabiedrības koncentrēšanās uz seksu, kurā nav svētuma, dara to ļoti viegli ievainojamu. Izkropļots, sekss liedz cilvēkam saņemt to pilnību, kādas saņemšanai tas ir ticis radīts.

Bezlaulība nav bēgšana no šāda veida sāpēm, jo tai pietiek pašai savu sāpju – bezlaulībai ir jāremdē iekšā mītošais kaislību spēks un jāizlīgst ar vientulību. Tai ir jāpārveido individuālisms, kurš tiecas pēc savienošanās, vientulībā, kurā ir atrodama pilnība. Cilvēks, kurš izvēlas bezlaulību, apzinās iepriekšminēto laulības skaistumu, svētumu un vienas miesas vienotībā atrodamo prieku un kaislību, tomēr to vietā noskaņo savu sirdi meklēt augstāko patiesību uz kuru tiecas arī seksualitāte un laulība. Vēl šeit virs zemes viņi vēlas priekšnojaust un cerēt uz to mīlestības pilnību,  prieku un auglību, kas tiek saņemtas no vienotības ar Kristu un piepilda visu mūžību. Laulāto seksuālās attiecības vēsta par daudz lielāku godību, ekstāzi un krāšņumu, kādi mums ir sagatavoti debesīs. Kad neprecēts cilvēks aiz godbijības uz Kungu izvēlas dzīvi bezlaulībā, viņš patiesībā atzīst to transcendenci, kuras mērķis ir seksuālās attiecības. Viņš šīs attiecības uzskata par ko vairāk kā vienīgi cilvēcisku ekstatisku pieredzi vai arī attiecību derību. Viņš ar savu izvēli uzsver to seksuālo attiecību daļu, kura ir saistīta ar dievišķā meklējumiem un vēstī par mūsu nākamo vienību ar Dievu, caur Kristu, Debesīs. Valstība, kuras dēļ daži izvēlas bezlaulību, ir Dieva labestības pilnība attiecībā uz cilvēku un visu viņa vēlmju augstākais piepildījums. Vientulības sāpes, kuras piedzīvos bezlaulībā dzīvojošais, izgaismos viņa patiesās ilgas pēc savienības, pēc vienotības ar Kungu.

Kā Jēzus sacīja samarietei, kura līdz tam neveiksmīgi bija meklējusi mīlestību un piepildījumu attiecībās ar tik daudziem vīriešiem: „Ja vien tu zinātu Dieva dāvanu… Tad tu Viņam lūgtu un Viņš tev dotu dzīvo ūdeni.” Jēzus vēlējās norādīt, ka Viņā ir rodams kas svarīgāks par laulību. Līdzās tam, ka laulība ir sabiedrības attiecību pamats, tā vienlaikus ir arī ikona – zīme, kas norāda uz ko lielāku. Pārfrāzējot pāvestu Jāni Pāvilu II, teiksim, ka  laulība nav tā, kas pilnībā izsaka seksuālo attiecību nozīmi, tā  ir seksualitātes konkrēta iemiesošana cilvēciskās vēstures kontekstā. Debesīs mūsu aicinājums uz dzīvību dodošo vienotību izpaudīsies pilnīgi savādāk.

Tikai pateicoties žēlastībai un ticībai tie, kuri izvēlas bezlaulību, spēj novērst sevī vēlmi piedzīvot seksuālo attiecību ekstāzi ārpus laulības vai arī, iespējams, atteikties no tās uz visu savu turpmāko dzīvi. Šī izvēle pierāda to tuvību, kādu caur vienotību ar Svēto Garu, ir iespējams piedzīvot ar Debesu Dievu un kurā bezlaulībā dzīvojošais var smelt spēkus savai izvēlei. Tā ir patiesi kristīga izvēle, kura ir pretēja utilitārajai, bieži vien iekāres vadītajai un pašapmierinātības pilnajai attieksmei, kuras dēļ pasaule ir pārvērtusi seksu par tenkas izraisošu izrādi, kura tiek izmantota, lai bēgtu no vientulības, salauztības un tukšuma, kuru pati ir izraisījusi.

Kā gan ir iespējams izvēlēties bezlaulību pasaulē, kas ir pārpludināta ar seksu?

Tā vietā, lai atturību uzlūkotu kā negatīvu parādību (ko tādu, kas nav ticis piedzīvots), pareizāk būtu izgaismot to, ko šāda izvēle sevī ietver – tā ir priekšnojautas vienotībai ar Dievu un laulībai ar Viņu.  Tomēr mums ir jāuzmanās, lai mēs nekļūtu tik „debešķīgi noskaņoti”, ka pilnībā atdalītu sevi no zemes realitātēm un grūtībām. Tā vietā mums ir jāsavieno abas monētas puses un jāatgūst izpratne par seksualitātes garīgumu, lai abām līdzdarbojoties tās kļūtu par pretindi izlaidīgajai pasaulīgās seksualitātes filozofijai. Tādējādi, lielāku uzsvaru piešķirot seksualitātes garīgajam aspektam, tas gan precētajiem, gan neprecētajiem ļautu paskatīties uz seksuālajām attiecībām savādāk, mazinātu pasaulīgo spiedienu un mainītu šo attiecību motivāciju. Saprotot seksualitāti šādā veidā, mēs iegūstam KAUT KO, kam ir vērts ticēt – kaut ko PATIESĀKU UN CĒLĀKU nekā tā vēsts, kuru mums visapkārt piedāvā pasaule. Silvaina Hjūdža mums māca, kā izkliedēt vēlmju kaislību paplašinot savas robežas: tas notiek caur spēcīgāku un augstāku tieksmi, caur lielākas vērtības piešķiršanu seksualitātei un Dieva, kurš mums ir devis šo dāvanu, pagodināšanu. Dieva uguns, kurš deg mūsu sirdīs, ir vienīgā uguns, kas spēj appludināt un izdzēst visas citas liesmas. Nevienas no tām robežām, kuras mēs paši esam savā dzīvē nostādījuši, nespēj mūs glābt – to var izdarīt vienīgi mūsos degošā un darbojošās Dieva liesma.

Līdzās iekšējai motivācijai mums ir vajadzīgs arī ārējs atbalsts. Bezlaulībā dzīvojošā cerība uz ekstāzi, ko sniegs vienotība ar Kristu Debesīs, vienmēr sakņosies Kristus Līgavā, Baznīcā. Šo vienotības priekšnojautu ar Kristu mēs varam jau tagad baudīt kopienā. Aktīva līdzdarbība Līgavas – Baznīcas, kuru Jēzus ir sagatavojis Sev un ar kuru ir saderinājies, dzīvē, palīdz bezlaulībā dzīvojošajam izdzīvot ar šo dzīvesveidu saistītās prasības. Sadraudzība ar citiem dod viņam iespēju būt godīgam par savām jūtām, rīcību, kārdinājumiem un izaicinājumiem. Tā dod iespēju izsūdzēt grēkus, saņemt piedošanu, aizlūgumu, apliecinājumu tam, kas ir vērtīgs un izpratni par savstarpēju saistību. Šāda veida savstarpējās attiecības, kurās nav noslēpumu, ir viens no tuvības aspektiem. Jo vairāk iespēju cilvēkiem būs izpaust sevi ar seksualitāti nesaistītā tuvībā, jo vienotāki šie cilvēki būs un tie mazāk tieksies pēc sevis piepildīšanas otrā cilvēkā, un līdz ar to tiem būs vieglāk pretoties seksuālajam kārdinājumam. Gudrība, atbalsts, patiesa draudzība un piedošana stiprina bezlaulībā dzīvojošā izvēli. Caur Kristus miesu šeit, virs zemes, mēs esam sadraudzībā ar Kristu, Kurš ir Debesīs.

Tiem, kuri cer apprecēties, bezlaulība dāvā iespēju likt labus pamatus laulībai. Sapratne par Dieva nodomu saglabāt atturību no seksa ārpus laulības palīdz nostiprināt un saglabāt robežas. Bībeles noteiktā norma dzīvot atturībā līdz laulībām stiprina nākamās laulības pamatus un tas nenozīmē, ka tiek nogalināts prieks būt kopā. Drīzāk šī atlikšana dāvā daudz lielāku prieku par seksu tajā brīdī, ko Dievs tam būs noteicis. Tā ir pretošanās mūsdienu sabiedrības apsēstībai „visu tūlīt”, lai tā vietā baudītu daudz lielāku  prieku un pateicību, ko dod apziņa par mūžīgu savstarpēju derību. Laulību naktī viņi abi izsaka, svin un fiziski vieno visu to, ko līdz šim bija atklājuši cits par citu emocionāli, intelektuāli, garīgi un romantiski. Atturība līdz laulībām ir Dieva veids, kādā Viņš šīm attiecībām piešķir pamatus, kuri balstītos nevien  seksuālās attiecībās, bet arī attiecību pilnībā.

Tie, kuri gaida līdz laulībām, piedzīvo īpašu eiforiju par nākamajām seksuālajām attiecībām. Viņu pacietība, savstarpējā cieņa un lielāka skaidrība tajās jomās, kas attiecas uz nākamās kopdzīves pamatiem, attīsta viņos savstarpēju uzticēšanos un uzmanību. Šāda attieksme dāvā iespēju kopīgi izsapņot sapņus un izdomāt plānus, kā šos sapņus piepildīt. Gaidīšanas laiks dāvā iespēju izteikt savas vēlmes, šaubas un bailes un kopīgi pārvarēt tās. Labā griba gaidīt un paciest atturības diktētos ierobežojumus stiprina abu raksturu un nākamo laulību. Šāda attieksme atzīst, ka sekss seksa dēļ nav galvenā viņu attiecību sastāvdaļa – galvenais šajās attiecībās ir viņi paši. Iesaistīšanās pirmslaulību dzimumattiecībās vai zemākās šo attiecību formās, tādās kā vārdiska vai redzama masturbācija u.c., dāvā nepatiesas eiforijas ilūziju, kura nepalīdz ielikt nākamās, mūžībai paredzētās, laulības pamatus.

Uzticība un šķīstība pirms laulībām nodrošina lielāku uzticību un šķīstību laulības laikā. Visiem laulātajiem kopdzīves laikā nākas sastapties ar atturības laikiem – vai tas būtu grūtniecības, slimības vai vienkārši laulātā drauga prombūtnes dēļ.  Paškontroles tikums, kurš ir iegūstams pirms laulībām, palīdz nākamās kopdzīves laikā izdzīvot šos brīžus.

Atturība vairo godīgumu un drošības izjūtu. Tiem kristiešiem, kuri dzīvo dzimumdzīvi ārpus laulības, būs grūti būt atklātiem par savu rīcību, jo viņi nedzīvo saskaņā ar Bībeles noteiktajiem standartiem. Patiesības slēpšana par seksuālo grēku ir maldu veids, kas grauj personības veselumu. Pāris, kurā cits citā saskata šāda veida atvērtību, atļauj maldiem ienākt arī viņu laulībā – zem šiem maldiem slēpjas arī šaubas par laulātā drauga uzticamību. Sekss pirms laulībām vairo neuzticamības iespēju arī laulības ietvaros. Statistika rāda, ka, jo seksuāli aktīvāki cilvēki ir bijuši pirms laulībām, jo lielāka iespēja ir tam, ka viņi pārkāps laulību.

Vēl viens no iemesliem, kādēļ saglabāt šķīstību ir, ka daudzi kristieši jūtas ļoti vainīgi par to, ka ir pārkāpuši savus dziļi iekšējos, morālos principus. Šādā gadījumā pēc laulībām neapzināti var šķist, ka seksuālās attiecības ir kaut kas, kas ir jānozog un jāslēpj līdz ar to neļaujot tām attīstīties pilnībā un dāvāt to prieku, kuram tās ir bijušas paredzētās.

Visbeidzot – Jēzus aicinājums uz šķīstību mūsdienās nav radikālāks kā Viņa laikā. Seksuālā izlaidība bija ļoti izplatīta visā Romas impērijā. Diemžēl, Izraēlis bija plaši pazīstams ar savu iesaistīšanos attiecībās ar tā laika seksualitātes dieviem. Un tieši tāpat kā toreiz, arī tagad Dievs dod Savu žēlastību – iespējams, ka šī žēlastība ir pat lielāka, jo kopš tā laika Viņš ir miris, Augšāmcēlies, uzkāpis Debesīs un izlējis pār mums Savu Garu. Viņš vājajiem dod spēku un ielej sirdīs ilgas pēc šķīstības. Tiem, kuri ir jaunavas – Viņš jūs aicina un piepilda ar Savu Klātbūtni, stiprinādams jūsu apziņu par to, ka piepildījums ir meklējams Viņā. Viņš priecājas, ka esat izvēlējušies dāvāt Viņam seksualitāti kā Viņa Valstības zīmi un būt pilnīgi viņa Mīlestībā. Kārdinājuma brīdī Viņš paver bēgšanas ceļu, bet, jūsu vēlmē veltīt sevi Viņam dod šķīstības žēlastību.

Tiem no mums, kuri agrāk ir bijuši precējušies vai arī kuri ir dzīvojuši seksuāli aktīvu dzīvi,  Viņš dāvā iespēju visu sākt no jauna. Brīdī, kad mūsu sirdis izjūt iekāri, Viņš atver mūsu acis, lai tās savaldzinātu dziļāks skaistums. Kad mūsu prātus pārņem fantāzijas, kad tās ir nešķīstu un apsēstu vēlmju pilnas, Viņš izlej Savu Garu un dāvā mums Savus sapņus un vīzijas. Viņš nomazgā mūs no tām attiecībām, kuras mums ir bijušas ārpus laulības un Viņš pasludina mūs par šķīstiem. Kad mūs pārņem seksuāla iekāre, pievērsīsim savas sirdis Viņam un Viņš mūs ievedīs Savā brīvībā. Ja mūsu miesas tempļus ir padarījušas nesvētas izlaidīgā dzīve un mēs jūtamies pagrimuši, kauna pilni un nešķīsti, Viņš piedod , atbrīvo un piepilda mūsu miesas, dvēseles un garus ar Savu godības pilno Klātbūtni, darīdams mūs par jaunu tautu, kuru ir apsolījis pārradīt. Jēzus atjauno mūsu šķīstību, Viņš mūs dara jaunavīgi tīrus, Viņš mūs svētī un dāvā iespēju sākt visu no jauna.

Lai Jēzus Baznīca atmirdz šajā tumšajā pasaulē kā visspožākā gaisma. Lai mūsu seksualitāte, lai tas būtu laulībā, vai ārpus tās, liecina par Debesu Valstību. Ārpus laulības izvēlēsimies celibātu, bet tās ietvaros – uzticamību. Lai Jēzum Kristum ir gods Viņa Baznīcā!


Esi viens? Daži no šiem ieteikumiem var tev palīdzēt!

  • Izmanto savu neprecētā stāvokli, lai iemācītos mīlēt. Nedrošības sajūta piesārņo mīlestību, tādēļ dari visu, lai caur lūgšanu, padomdošanu un mazajām grupām tiktu galā ar tevī mītošo nedrošību un līdzatkarību. Tas vēlāk tev palīdzēs sevi atdot Jēzum un laulātajam draugam kā emocionāli veselu personu.
  • Dari savas mājas par vietu, kurā cilvēki var satikties. Dari tās par svētnīcu, kurā tu sastopies ar Jēzu, bet vēlāk varēsi ievest arī savu laulāto draugu.
  • Neaizmirsti par vientulību. Pārliecinies, vai tava dzīve nav tik pārpildīta, ka tu tajā kaut vai dažas stundas nedēļā nevarētu veltīt… vientulībai. Ja neesi spējīgs uz vientulību, tas var norādīt uz nedrošību un neatrisinātām problēmām.
  • Iemācies savas sāpes par vientulību uzticēt Jēzum – arī Viņš bija viens. Ja dusmojies uz Dievu par to, ka neesi precējies, izsaki Viņam šīs dusmas. Pēc tam apzinies, ka tu neesi pasaules centrs. Pieņem, ka šī situācija ir Dieva nodoms pašreizējai dzīvei un tādēļ palūkojies uz to labo, ko sniedz šāda situācija, tām svētībām un iespējām ko tā piedāvā, un esi pateicīgs.
  • Attīsti veselīgas attiecības ar cilvēkiem un grupām, kurās tu varētu dziļi dalīties ar tevī notiekošo, izsūdzēt savus grēkus, izteikt savas sāpes un pieņemt realitāti.
  • Izvirzi mērķus savai dzīvei. Nepavadi laiku, gaidīdams uz laulāto draugu. Tava labklājība ir atkarīga no Dieva un nevis no otra cilvēka.
  • Nostabilizējies finansiāli, lai spētu atbalstīt Dieva Valstības darbu. Paaugstini kvalifikāciju.
  • Izmanto seksuālo enerģiju citām aktivitātēm (pielūgsmei, radīšanai, mīlestībai, entuziasmam). Piemēram: slavē Kungu, nodarbojies ar sportu, kalpo citiem, nodarbojies ar radošām aktivitātēm (mūziku, mākslu), raksti vēstules, attīšti savas intereses.
  • Atklāj, to, kas sagādā tev prieku – Dievs ir debesis tev prieku par kaut ko – izmanto to, lai svētītu citus.
  • Ja tev problēmas sagādā masturbācija, vērs savu uzmanību uz to, lai atbrīvotos no tās – no fantāzijām, vizualizācijas un iekāres.